Kad mēs runājam par mīlestības aktiem, adoptēšana ir viena no tām un ne tikai mūsu sugai. Dažreiz bez vārdiem, bet ar skatienu pietiek, lai saprastu, ko jūt mūsu suņi. Kad mēs ejam uz dzīvnieku patversmi un skatāmies uz viņu mazajām sejiņām, kurš uzdrošinās teikt, ka viņi nesaka: "Adoptējiet mani"?! Skatiens var atspoguļot dzīvnieka dvēseli un tā vajadzības vai jūtas.
No mūsu vietnes mēs vēlamies izteikt vārdos dažas sajūtas, kuras, mūsuprāt, redzam no suņa acīm, kurš vēlas tikt adoptēts. Lai arī vēstules mūsdienās gandrīz netiek lietotas e-pastu un sociālo tīklu parādīšanās dēļ, tas ir jauks žests ikreiz, kad tos saņemam, un tie liek mums pasmaidīt.
Šā iemesla dēļ mēs vārdos izpaudīsim to, ko, mūsuprāt, jūt dzīvnieks pēc adoptēšanas. Mazais princis to jau teica savā grāmatā: "Pieradiniet mani, un es būšu laimīgākā būtne Visumā". Izbaudiet šo skaisto vēstuli no adoptēta suņa saimniekam
Cienījamais īpašniek,
Kā mēs varam aizmirst to dienu, kad ienācāt patversmē un mūsu skatieni sastapās? Ja ir tāda lieta kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, es domāju, ka tā mums bija. Es skrēju tevi sveicināt kopā ar 30 citiem suņiem, un starp rejām, rūcienu un glāstiem Es gribēju, lai jūs izvēlaties mani starp tiem visiem Es turpināju skatīties uz jums, nedz tu uz mani, tavas acis bija tik dziļas un maigas… Tomēr drīz vien citi lika tev novērst acis no manis, un es zaudēju drosmi kā daudzas citas reizes. Jā, tu domāsi, ka es tāda esmu ar visiem, man patīk iemīlēties un izkrist, atkal un atkal. Bet es domāju, ka šoreiz es tevī izraisīju ko tādu, kas vēl nebija noticis. Tu nāci mani apsveikt zem mana koka, kur es patvēros katru reizi, kad lija lietus vai arī viņi salauza manu sirdi. Kamēr patversmes saimnieks centās tevi novirzīt pie citiem suņiem, tu klusēdama gāji pretī man, kur simpātija bija galīga. Gribējās būt interesanta un tik ļoti nevicināt asti, jau atklāju, ka reizēm tas biedē topošos saimniekus, bet nevarēju, tas nepārstāj griezties kā helikopters. Tu spēlēji ar mani 1 vai 2 stundas, es vairs neatceros, bet es biju ļoti, ļoti priecīgs.
Visām labajām lietām drīz pienāk gals, viņi saka, tu piecēlies kājās un gāji uz mazo māju, no kuras nāk pārtika, vakcīnas un daudzas citas lietas. Es pavadīju tevi tur lēkājot un laizot gaisu, bet tu man teici, nomierinies… Nomierinies? Kā es varētu būt mierīgs? Es tevi jau biju atradis. Jūs tur aizņēmāt nedaudz ilgāk, nekā gaidīts… Es nezinu, vai tās bija stundas, minūtes, sekundes, man tā bija vesela mūžība. Es devos atpakaļ uz savu koku, kur agrāk slēpos, kad man bija skumji, bet šoreiz ar galvu skatoties uz otru pusi kuras nebija durvis, pa kurām tu biji pazudis. Es negribēju būt par liecinieku, kā tu izkāpi un dodies mājās bez manis. Nolēmu gulēt, lai aizmirstos, nevis lai piedzīvotu tikko notikušo maģisko mirkli.
Pēkšņi izdzirdu savu vārdu, tas bija patversmes saimnieks, ko viņš grib? Vai jūs neredzat, ka man ir skumji, un tagad man nav vēlēšanās ēst vai spēlēt? Bet tā kā esmu paklausīga, es pagriezos un tur tu biji, notupies, smaidi man, tu jau biji nolēmis, ka es došos ar tevi mājās.
Mēs atbraucām mājās, mūsu mājās. Man bija bail, es neko nezināju, nezināju kā uzvesties tāpēc nolēmu tev sekot kur vien vēlies mani aizvest. Jūs runājāt ar mani tik mīļi, ka bija grūti pretoties jūsu valdzinājumam. Tu man parādīji, kur es gulēšu, kur ēdīšu un kur tu. Man bija viss nepieciešamais, pat rotaļlietas, lai man nebūtu garlaicīgi, kā jūs domājat, ka man paliks garlaicīgi? Man bija tik daudz ko atklāt un uzzināt!
Pagāja dienas un mēneši, un jūsu mīlestība pieauga līdz ar manējo. Es neiedziļināšos diskusijās par to, vai dzīvniekiem ir jūtas vai nav, es tikai pastāstīšu, kas ar mani notiek. Šodien beidzot varu jums pateikt, ka vissvarīgākā lieta manā dzīvē esi tu Ne pastaigas, ne ēdiens, pat ne jaukais suns, kas dzīvo dzīvoklis uz leju. Tas esi tu, jo es vienmēr būšu pateicīgs, ka esi izvēlējies mani starp visiem.
Katra mana dzīves diena ir sadalīta starp brīžiem, kad esat kopā ar mani, un tiem, kad neesat klāt. Es nekad neaizmirsīšu tās dienas, kad tu atnāci noguris no darba un ar smaidu man teici: iesim pastaigāties? vai Kurš grib ēst? Un es, egoiste, neko no tā negribēju, vienkārši būt kopā ar jums, plānam nebija nozīmes.
Tagad, kad es kādu laiku jūtos slikti un tu gulēji man blakus, es gribēju izmantot iespēju un uzrakstīt tev šo, lai tu varētu to nēsāt līdzi visu mūžu. Lai kur es dotos, es nekad nevaru tevi aizmirst un vienmēr būšu mūžīgi pateicīgs, jo tu esi labākais, kas ar mani jebkad noticis
Bet es nevēlos, lai tu paliktu skumjš, atkal ej pa to pašu ceļu, izvēlies jaunu mīlestību un dod viņam visu, ko tu man devi, un viņš nekad nevarēs tevi aizmirst. Citi ir pelnījuši tādu īpašnieku, kāds bija man, vislabākais!
